Visu, ko šajā blogā rakstu, esmu pati izmēģinājusi vai novērojusi. Tā nav “vienīgā” īstā patiesība. Vēl vairāk – katrs bērniņš ir savādāks un kas vienam der, tas citam nē. Tāpat ar mammām – kas vienai patīk un liekas izmēģināšanas vērts, citai liekas nepieņemams. Savus mazos bērnu ļoti vēroju un sekoju līdzi tam, kā viņi jūtas. Un ļoti paļaujos uz savu intuīciju. Par piebarojumiem (ko, kā un kad sākt) es konsultējos ar mūsu ģimenes pediatru un ārstu. 

Šajā interneta lapā centīšos apkopot savu, Grētas Teodoras un Florences Rozes pieredzi. Grētiņa ir mans pirmais bērns, tādēļ līdz ar viņu mācijos es. Ar Florenci esmu drošāka, bet ne mazāk piesardzīga. Toties, darbs ar ēdienu un receptēm man nav svešs, tāpat esmu mācijusies arī produktu mācību un uztura mācību. Viss, ko es šeit aprakstu un kādus padomus dodu ir balstīts uz mūsu persnīgo pieredzi. Kā jau sākumā minēju, būs kāds, kam mans padoms noderēs, bet, iespējams, būs kāds, kam mana pieredze liksies nepieņemama.

Ar nolūku atstāšu nemainītu zemāk esošo tekstu, jo gan Grētas, gan Florences piebarošanas ceļš ir ļoti līdzīgs, pat identisks. Kā būs tālāk – laiks rādīs.

Sākumā bija tā:

Uzsākt piebarošanu mani iedrošināja Grētas Teodoras pediatrs, ar ko arī regulāri konsultējos un pārrunāju, ko dot, ko vēl ne. Pediatrs mums ļoti jauks cilvēks un parasti sanāk diezgan garas un interesantas sarunas par ēšanu. Pamatprincipi, ko iemācijos un pie kā arī pieturējos, uzsākot piebarošanu, bija šādi:

– drīkst dot visu (dārzeņus), tikai sākuma porcijai jābūt minimālai: sāc ar tējkarotes galu pirmās 2 dienas, tad pakāpeniski audzē lielumu. Grēta kādu 2 nedēļu laikā jau ēda smuku, mazu,pāris karošu lielu pusdienu porciju;

– ēdiena konsistencei jābūt tādai, lai tas viegli iet caur smalko sietu. Tā arī darīju sākumā: pagatavoto biezeni sablenderēju un tad vēl izspiedu caur smalko sietu. Mazliet piņķerīgi, bet kad iemanās, tad tas aizņem mazāk kā pāris minūtes;

– ļaut dārzeni iepazīt, dodot to ēst kādas pāris dienas. Tā es darīju sākumā. Vēlāk ko jaunu liku klāt ikdienas maltītei.

– Vērot. Vērot bērna reakcija ēdot, vērot, kas notiek pēc ēšanas un vērot, kā strādā puncis. Šī iemesla dēļ visu jauno devu un dodu pagaršot dienas pirmajā pusē. Ja nu puncim grūtāk pārstrādāt, lai naksts miedziņš netiktu traucēts. 

– Nespiest. Nespiest ēst un ļaut iepazīt to, ko ēd. Arī tagad – nespiežu ēst, ja nevēlas, pat ja pusdienās apēdusi tikai pāris karotes.

Pie šiem pamatprincipiem pieturos vēl arvien.

Tagad lielais modes kliedziens ir BVĒ metode (Bērna vadīta ēšana). Man tiešām liekas, ka tas šobrī skaitās moderni (tāpat kā ēst macarons, dzert zaļos kokteiļus un gatavot raw kūkas). Es neesmu pret šo metodi kā tādu, bet man liekas, ka ir labi šo metodi apvienot ar tradicionālo ēšanas jeb barošanas metodi. Mana meita papildēdienu sāka ēst jau 4 mēnešos un tad vēl pati nesēdēja, līdz ar to par BVĒ nemaz nevarējām domāt. Toties viņa jau tad lieliski ēda ar karoti* un labprāt piedalījās ēšanas procesā, jo ļāvu karoti turēt pašai. Es pat nezinu, pēc kādas metodes ēdam! Es to sauktu par mammas intuīcijas metodi. Bet vispār es daru tā, kā reiz mamma darīja ar mazāko māsu un ar mums lielākajām māsām pašām.


Šobrīd ir tā, ka es visu daru pēc izjūtas: ēdam gan šā, gan tā un tas ir tikai loģiski. Mazā ar saviem zobiņiem kož ļoti lielus gabalus, tādēļ, dodot pašai rokā turēt ko ēdamu, ir jābūt ļoti uzmanīgam (pat svaigu burkānu 5 mēnešu vecumā viņa pamanījās nokost). Sākot no 7 mēnešu vecuma viņa pati savām rociņām skaisti ēd odziņas, mīkstos augļus, rīsu galetes un vēl daudz ko citu. Bet pusdienās mēs ēdām biezeņus (sākumā blenderētus, pēc 8 mēnešu vecuma tikai ar dakšiņu saspaidītus, vēlāk jau sagrieztus dārzenīšus). Sākot no 8 mēnešu vecuma ēdam, paralēli barojot viņu ar dakšiņu vai karoti un ļaujot viņai no cita šķīvīša ņemt kaut ko ar rociņām. Dzīvē tas izskatās tā – brokastu putru ēdam ar karoti, taču pati no sava šķīvīša viņa ēd klāt odziņas, auglīšu gabaliņus. Pusdienās dārzeņus vai zupu ēd ar dakšu/karoti (ko turu es), bet paralēli no sava šķīvīša viņa ēd arī dārzeņu gabaliņus, gaļas gabaliņus. 9 mēnešu vecumā viņa ļoti cītīgi pati vēlējas sākt mācīties lietot karoti. Nesanāca, protams,vēl, bet lieliski saprata procesu. Un viņai patīk un nedomāju, ka tas ir nepareizi. Bet jau 10 mēnešu vecumā iemācijās ēst ar karoti un arī dakšiņu. Protams, es piepalīdzu, bet lieliski sanāk arī pašai.

Jau kopš 6 mēnešu vecuma viņas ēdienkartē ir arī gaļa un zivis. Šajā laikā klāt nāca arī biezpiens (ko vārīju pati) un bezpiedevu jogurts vai lakto. Gaļu un zivi sāku dot, ievērojot tieši tos pašus principus, ko sākot dot dārzeņus: sākumā ļoti maz un smalki, pakāpeniski palielinot gan devu, gan gabaliņus (zivij). Pirmā bija baltā zivtiņa pikša un tad sekoja teļa gaļa. Nu jau pagaršots ir gandrīz viss no gaļām (cūkgaļu un jēra gaļu nav ēdusi, jo tās man pašai ne visai patīk). Ir pagaršojusi arī riekstus (sasmalcinātus gandrīz kā pulverī sākumā). Tāpat pa karotei ir pagaršojusi arī manus ikdienas kokteiļus, ko gatavoju (augļi, ogas ar lakto un auzu pārslām). Ap 8 mēnešiem Grētiņa dabūja nogaršot jau gandrīz visu, ko mēs ar tēti ēdam. Katru mēnesi arvien vairāk un vairāk.

Pie galda sēžamies tikai labā omā. Ja sanāk kreņķis, tad vispirms nomierinu mazo, atrodam, par ko priecāties, ieslēdzam mūziku un sēžamies baudīt maltīti. Ievēroju arī laikus, kad Grēta ēd un režīms viņai ir gandrīz nemainīgs (kopš apm. 2,5 mēn. vecuma). Brokastis un launags mums ir ilgās maltītes, tad lēnām un mierīgi ēdam, pļāpājam, smejamies; mamma paralēli izbauda kafiju vai savu maltīti, un esam priecīgas. Pusdienās kompāniju Rīgas mājās viņai sastāda mūsu suns, jo viņš ļoti gaida, kad varēs pagaršot to pašu, ko ēd mazā un pēc pusdienām Grēta smiedamās skatās, kā suns ēd. Vakariņas ir visai ģimenei kopā. Tad pie galda ir arī tētis un mamma var nedaudz atpūsties. Vasaras laikā, kad dzīvojam laukos, cilvēki nāk un iet, un kompānijas pie galda mainās nepārtraukti!

Ne vienmēr viss ir tik harmoniski, bet ļoti cenšos, lai ēšana meitai saistās tikai ar ko jauku un pozitīvu. Tādēļ, ja ir dienas, kad mazāk gribas ēst, tad nespiežu ēst.  Līdz apm. 6 – 7 mēnešu vecumam vēl varēja “izbraukt” ar mammas pienu kādā ēdienreizē. Tagad, kad lielāka, izlīdz  ogas, auglis, rīsu galete, maizīte, krūzīte kefīra vai tīrkultūra. Uzskatu, ka bērns pats zina, cik daudz viņam gribas ēst, un ja vien veselība laba, uztraukumam nav pamata. Jau 8 mēnešu vecumā Grēta manu pienu padzērās tikai pamostoties no rīta, un retu reizi pēc pusdienas miega. Ja bijām ārpus mājas, tad bez “pupošanās” varēja iztikt arī visu dienu. Kad palika 9 mēneši, viņa ļoti dabiski pati atteicās no mana piena arī no rīta. Reizēm pa nakti uz zobu kreņķa gribas mammas pupu, tādēļ to arī neliedzu, bet “pupošanās” laiks mums laikam beidzies. Bez sāpēm un neviena kreņķa.

Mēs diezgan regulāri ejam ēst arī ārpus mājas. Tādām reizēm sākumā ņēmu līdzi atsevišķi Grētas ēdienu. Reizēm līdzi ir tikai piena maisījums un visu pārējo izvēlamies no ēdienkartes. Un restorānos viņai patīk. Tāpat kā vecākiem.

Šobrīd, kad beidzu rakstīt šo, Grētai ir jau 9 mēneši, tulīt būs visi 10 un pagaršots jau ir tik daudz, ka grūti uzskaitīt. Ģimenē ļoti maz lietojam vai drīzāk principā nelietojam sāli un arī neko “spicy” īsti negatavojam. Līdz ar to pagaršots ir gandrīz viss, kas uz vecāku šķīvja bijis. Tagad arī ar blenderēšanu nenodarbojos, pietiek, ja saspaidu ar dakšiņu vai sagriežu mazos gabaliņos. Pusdienu ēdienkartei ir pievienojušās arī zupas, jo dzīvojam laukos un mana vecmāmiņa ir zupu vārīšanas speciāliste. To arī izmantojam. Pirmā bija biešu zupa.

Vasarā, karstā laikā, vienmēr pa rokai ir ūdens. Uz jūru un staigājot ņemam līdzi pudeli (vai nu bēbju pudeli vai parasto “sporta” ūdens pudeli), bet mājās dzeram no krūzītes (bez knupjiem). No krūzītes Grēta dzer arī kefīru vai tīrkultūru pusdienās.

Tabulu ar informāciju kad, kādus produktus un kā sāku dot meitenēm, meklē šeit

* Grēta ir no tiem mazuļiem, kura neņem knupi un līdz 8 mēnešu vecumam arī nelietoja pudeli. Nepatīk un viss. Pudeles un knupis der tikai rotaļām. Līdz ar to ļoti agri gan ūdentiņu, gan tējiņu, gan manu pienu sāka dzert ar karoti.