Pavisam parasta ikdienas ainiņa no dzīves mājās. Meitenes no rīta ģērbjas un tā kā ir brīvlaiks, tad gan apģērba izvēle, gan tikšana galā ar visu, kas ar to saistīts, ir atstāta pilnīgi viņu pašu ziņā. Sākot no tik svarīgajām apenenēm (kuru izvēles svarīguma pakāpe līdzinās pareizā vadiņa pārgriešanai detonējot sprāstvielu, jo nu rozā ar sirsniņām vai rozā ar pumpiņām, paši saprotat, it’s a crucial choice dienas labvēlīgam iesākumam) un beidzot ar aksesurāiem.

Kad viss pabeigts, viena no meitenēm stāv pie spoguļa, skatās, pēta un tad jautā “Mamm, labi? Tev patīk? Citiem patiku? Var palikt šādi?” un tad otra aiztešas zibensātrumā pie spoguļa, paskatās un vienā elpas vilcienā izbļauj…”o, vaaaau, man patīk! Smukaaa!” Un vel sevi turpat spogulī sabučo.

Absolūti nenozīmīga aina ikdienā tā būtu, ar pilnīgi nevainīgām meiteņu izdarībām, ja es nebūtu vienkārši visu to brīdi sēdējusi un no malas visu šo skatījusies, nekur neiejaucoties.Un domājusi. Es pamanīju vecākās meitas reakciju un jaunākās. Vecākā pie spieguļa piegāja pirmā.

Viena ģimene, divas māsas, vieni vecāki, vienāda audzināšana abām un pilnīgi citāda situācijas uztvere. Protams, viss jau vel var un, protams, arī mainīsies, un bērni aug, bet, tomēr, šī sīkumainā situācija parādija diezgan krasu atšķirība divu bērnu domāšanā.

Es nemaz neizbrīnijos par to, ko kura pie spoguļa runāja. Jo Grētā es redzu sevi, brīžiem tik ļoti, ka traki bail paliek. It īpaši pēdējos mēnešos, kad galvā domas un miljardtūkstošs jautājumu par to kā to lielo mazo bērnu nosargāt, izaudzināt, iedrošināt un sagatavot lielajai dzīvei, nodarbina tevi vairāk kā 24/7. Kad viņa bija mazāka, viss bija vieglāk (nekaunos atzīties), jo...nu viņa bija maziņa un visi maziņie ir perfekti un šobrīd liekas, ka dzīve tik easy.

Arī lielāki bērni ir perfekti, vienkārši, tas brīdis, kad viņš sāk augt, nobriest viņa personība, sāk pašam veidoties viņa īpašais domu lidojums, pats sāk savā galvā visu analizēt (un to Grētai ļoti patīk), kad bērns vairs negrib būt mazs, bet nesanāk vēl būt tik lielam, cik pašam gribas, kad tas viss mulsina, sadusmo un, jā, reizēm biedē viņu, ir ārkārtīgi satraucošs un arī mulsinošs vecākiem. Vismaz man. Mums.

Un tieši tas mulsums ir tas, kas reizēm liek zaudēt pacietību, reizēm liek vairāk žēlot kā vajag, reizēm liek bērnam būt lielākam kā vajag. Respektīvi, kļūdīties vecāka lomā. Brīdī, kad tev jābūt tam gudrajam un atbalstošajam plecam. 

Zinu, ka citiem šis pārejas posms paiet mierīgi, laiski no mazā todlera ieslīdot mazā skolnieka un vēlāk mazā lielā tīņa gados. Citiem visi pārejas periodi mierīgi. Citiem mazāk mierīgi. Manā gadījumā...šis viennozīmīgi ir smagākais un grūtākais pārejas periods, ko esmu piedzīvojusi "bērnkopības" gados. Zinot, ka mājās ir arī viens aktuāls divgadnieks, saprotu un atceros, ka neviena zobu nākšana, neviena gadinieka vai divgadnieka krīze nav bijusi tik grūta visiem. Gan bērnam, gan vecākiem. 

Tas parastais brīvdienu rīts man todien atkal (varbūt par daudz brīvdienu bija?) lika aizdomāties un līdz šai dienai vēl arvien arī nedod mieru. Kā tas nākas, ka viens bērns (jebkurš) jau piedzimst ar pārliecību par sevi, savu varēšanu un spējām, un otram šī pārliecība, šī pašapziņa, ir krietni mazākās devās. Man gribas ticēt, ka tas tomēr ir ļoti arī ģenētiski, jo nu nevar būt, ka es jau esmu paspējusi tik tālu sačakarēt savu meitu (šoreiz es te mēģinu sevi aizstāvēt).

Gribas ticēt, ka tieši otrādi, jo nu…zinot, ka, brīžīem pat katastrofāls, pašapziņas trūkums ir mans mūžsenais komplekss, ar ko cīnos un strādāju vēl arvien, es meitenēm abām cenšos potēt iekšā to, cik labas, ļoti labas viņas ir tieši tādas kādas ir. Un, īstenībā, man likās, ka man tīri labi sanāca. Līdz šim. 

Aha, tieši pašapziņa un spēja sev noticēt ir tas, manu galvu šobrīd nodarbina ļoti. Jo, nu, traka tā dullā pašapziņa! Viņa tik šausmīgi spēj sabojāt dzīvi. Gan tās trūkums, gan, citos gadījumos (kā saprotat ne manā) pārmērīgi lielas devas ar to. Bet to zelta vidusceļu atrast un noturēt ir bijis mans laikam grūtākais mūža darbs. Nepabeigts darbs jeb mūžīgā procesā. Un nepadarīti darbi ir kaitinoši. 

Ir grūti šīm domāt pretoties. Pēdējos mēnešos es vispār dzīvoju tādā apziņā, ka nu c'mon, ja man bija vēl kaut mazākā apjausmā ko un kā darīt ar maziem bēbīšiem, tad nu dzīve ar piecgadnieku (& co) vispār brīžiem liekas kā dzīve nepārtrauktā miglā biezā mežā, kur zini, ka, lai kur spersi kāju, visdrīzāk attapsies ar pieri kokā vai aplauzīsies pret zariem. 

Apzinoties, ka visdrīzāk katrā brīdī es kā mamma daru labāko, ko tajā brīdī un situācijā spēju (izcila frāze, ko iemācijos skolā, kas palīdz savākt domas. Bez jokiem.), saprotu un zinu, ka noteikti esmu arī kļūdijusies un manas spējas nav bijušas pietiekami labas. Kaut tu centies. Un, reizēm, pārāk laba teorijas "kā būtu jābūt, kā būtu jādara pareizi" arī nepalīdz. Tu vairāk redzi, kur kļūdies, bet ne vienmēr tas palīdz to kļūdu, to neīsto reakciju uz kaut ko nepieļaut. 

Un tas ir baigi satraucoši un ļoti bailīgi, redzēt savā bērnā sevi daudzus gadus atpakaļ, reizēm vel tagad, savas bailes, savas šaubas un savu nespēju līdz galam sev noticēt, ka viss sanāks! 

Es zinu, pie kā var novest pašapziņas, savu spēju apzināšanās trūkums. Pārāk labi zinu un zinu, ka to nekad mūžā nenovēlētu savai meitai, īstenībā nevienam. Jo, piemēram, anoreksija jau nu galīgi nebūtu pieskaitāma pie "šī bija laba dzīves mācība". Nop, tā tikai sačakarē visu vēl vairāk un atstāj mūžīgas sekas.

Tāpat, es arkātīgi skaidri un skaudri apzinos, ka savas pašapziņas un citiem stulbiem kompleksiem bonusā, dēļ neesmu izbaudījusi tik daudz, ko man kādreiz bija iespēja. Kaut vai ļoti triviālas lietas skolas dzīvē. Cik neaizieti klases vakari, cik neizbaudīti pasākumi un "tusiņi", jo "ko nu es, bez manis jau iztiks"...nē, nu, iztika jau ar un ļoti labi, bet tikai tapēc, ka es pati tādu situāciju radīju. Bet visas šīs, it kā mazsvarīgās, lietas veido atmiņas un pieredzi. Un es gribu, ka manām meitam ir nākotnē ir ļoti daudz labu, skaļu, priekā spiedzošu atmiņu. 

Es arī saprotu, ka skrienu ari pa priekšu laikam, domājot jau tik tālu, bet es domāju. Un kā jau minēju, grūti pretoties tam domām, jo viņas vienkārši galvā lido. Jo tieši savu kompleksu dēļ es ļoti gribu, lai manām meitām to nebūtu.

Kaut kā parasti par šo pārejas vecumiem maz runā. Tik vien kā pajautā, no cik gadiem sūtīs skolā. Bet, patiesībā, ir tik daudz ko runāt, jo jautājumu ir vairāk kā atbilžu. Ļooooti sarežģīti šobrīd liekas viss. Un tādos trakākos brīžos īstenībā nav īsti ar ko izrunāties, jo, nu "nekas tāaaaaads" jau nenotiek. Bērns tik lielu dienas daļu ir priecīgs, smaidīgs un, gribas ticēt, laimīgs, bet tu redzi, tu jūti, ar muguras smadzenēm jūti, ka viņam galvā notiek milzīgas lietas, milzīgas domas tur un tu gribi palīdzēt, bet nevari tik ātri kā gribi. Vari būt tikai blakus, atbalstīt un mēģināt saprast, ļaut būt. 

Mums ir tik ļoti paveicies ar apkārtējiem cilvēkiem, arī ar bērnu dārzu, kur, es zinu, meitas skolotāja ir mans atbalsts, viņa saprot un viņa saprot un ir blakus tiem visiem šobrīd piecgadniekiem/sešgadniekiem grupiņā. Jo viņu ir vairāki un viņi visi ir ar savām lielajām domām galvā, viņi visi ir tik maziņi, bet grib būtu tik ļoti lieli. 

Es vēl te ik pa laikam iedomājos, ka, ja man valsts apšaubāmo reformu (ne visu) dēļ liktu bērnu sūtīt skolā no 6 gadu vecuma (pēc pusgada!!!ok, mazliet vairāk), tad būtu totāls vāks! Mani nepiespiestu to darīt. Jo nu...nē, lūdzu, nemocam bērnus. 

Šobrīd ir tas karstākais laiks, kad dalīties ar saviem nākamā gada mērķiem. Saka, ka tie piepildās, ja tos pasaka vai pieraksta noteiktā laikā. Jāizpēta, kad tās vēstules un kas vēl ne, jāraksta. Gribas uzrakstīt, lai bērniem viss nāk vieglāk. Lai augšana viņus nemulsina un nebiedē. Utopiski. Bet tas būtu skaisti. 

Nedrīkst pārprast. Grēta bija, ir un paliek absolūti brīnišķīgs bērns. Tikai šis ir tas brīdis, kad nav viegli, kad junikornu putekļi nekrīt tik daudz kā gribētos. Bet viss plūst un mainās. No šī pāriesim uz ko citu un tad jau mazākā būs sasniegusi 5 gadus...oh, well!