Es nezinu, vai tā notiek ar visiem, bet tad, kad man piedzima bērni, es vienā ziņā kļuvu daudz drosmīgāka, ārkārtīgi drosmīgāka, bet no otras puses - daudz, bailīgāka. Nezinu vai bailīgāka ir īstais vārds, patiesībā. Drīzāk - daudz miestarīgāka dažādu scenāriju izstrādē. Patiesi ātrā izstrādē - tādā, ka sekundes simtdaļā tu redzi tik ātru notikumu iespējamo attīstību, ka paliek bail. 

Ja godīgi, tad visu mūžu esmu bijusi eksperts scenāriju veidošanā. Iespējamo stāstu attīstības ceļu izdomājumā. Pat ticu, ja būtu dzimusi Holivudā, tad kāds slikts, īpaši "sviestaina" seriāla scenārijs (a la hamaleoni) būtu gandrīz mans (joks, protams, neesmu tik spējīga). Gudri un pareizi cilvēki saka, ka tiem, kam ir ko darit, nav jādomā muļķības, vai to, kā nav, jo tam vienkārši nepietiek laika. Es gan saku, ka visādas domas galvā rodas arī tad, kad laika nav vispār. 

Bērnu piedzimšana katru mammu noslogo fiziski un emocionāli, bet reizēm jeb ļoti bieži ir tā, ka jaunizceptā mamma lielu daļa laika ir viena ar mazo vai mazajiem. Un vismaz daļu no pirmā gada mazie sakarīgu dialogu ar māti neuztur, tādēļ ļoti daudz sarunu, domu un diskusiju mammām (nu, es par sevi gan varu tikai galvot) ir galvā. Un galvā darās pilnīgs kosmos, putra, alfabētiskā secībā sakārtotas domas...sauc kā gribi, katram savs. Galvā starp visām domām, raizēm, pienākumiem un darbiem, rodas arī bailes. Bailes par bērniem. Tās ir savādākas kā bailes no augstuma, no tumsas, no čūskām vai no zirnekļiem. Sliktākajā gadījumā man tās ir tādas, kas spēj panākt to, ka nerīkojies pietiekami loģiski (pareizāk - vispār darbībā nav nekāda loģika), ka nespēj spriest sakarīgi un no malas izskaties, mazākais, smieklīgi. 

Kad piedzima Grēta, es atstkārtu, ka varu sevi paslavēt un uzsit sev par plecu, ka spēju būt no tām mammām, kuras tomēr nekrīt panikā pie katra bērna puna, sagriezta vai iespiesta pirksta, bērnu laukumiņā uzsistas acs vai nobrāztiem ceļiem. Es pat teicu, ne tikai sev, bet arī citiem, ka pat pie trakākām lietām un pat pie asinīm es spēju savākties. Es nekrītu panikā vai satraukumā, bet domāju risinājumu un tad, kad viss atrisināts ļaujos emocijām un asarām, ja vajag. Man tas patiesībā pat tīri labi sanāca. Es biju no tiem cilvēkiem, kas vietā (un iespējams, ļoti iespējams, arī kādreiz nevietā) teicu, ka bērni, tak krīt un klūp, traumas būs un bez tā tak nevar iztikt. Iespējamo notikumu gaitu protams vajag varēt paredzēt, ir jādomā uz priekšu un riski ir jāpamana. Bet es uz kādu laiku biju pārstājusi galvā būvēt šausmīgus un draudīgus scenārijus, ieraugot stāvākas trepes, dīvana malas, uz kurām sēž bērni, zemē atstātas mantas vai baseinu bez norobežojuma (tas man bija raksturīgi pieskatot krustbērnus, tadēļ bieži vien mūsu izklaides bija mierīgas un rāmas nevis kā īsts todlers gribētu).

Jāsaka arī, ka vecākā meita Grēta bija mierīgs bērns, viņa trikus baigos netaisīja un "piesardzība" bija viņas moto katrā jaunā sitācijā, jaunā spēļu laukumā vai nezināmā vietā. Viņa, salīdzinot ar citiem vienaudžiem, visvēlāk iemācijās pati rāpties pa "zirnekļu" striķiem laukumiņos, šļūkt pa trubām, šūpoties "lielo" šūpolēs, peldēties baseinā, iekāpt un arī nobraukt no kalna ar ragaviņām, pa trepēm pašu mājās viņa gana ilgi rāpās četrāpus augšā un četrāpus (ar dibenu pa priekšu) lejā . Sarakstu varētu turpināt. Es arī viņu nesteidzināju un zināju, ka viņa izdarīs to lēnāk un savā ritmā. Tā viņa sevi un, patiesībā, arī mani pasargāja no visiem tiem kritieniem, puniem un zilumiem. Protams, ne tikai mans uzskaitījumus ietekmē traumu rašanos,  bet nu tas īsumā, par to, kāda bija maza Grēta. 

Savukārt Florence - lūk, Florence ir mazs tornādo. Kopš viņa kustas pati, tas lielākoties ir vertikāli uz augšu. Ja ir krēsliņš un galdiņš, tad viņa pasēdēs uz krēsliņa, bet pēc brīža uzkāps uz tā, lai uzkāptu uz galda, jo tā var tikt uz palodzi. Ja iekārotā manta ir augstākā plauktā, tad viņa stiepsies uz pirkstgaliem tik ilgi un ķeksēsies, kamēr to dabūs, tas nekas, ka vispirms sev uz galvas. Loģiski, ka es esmu vienmēr blakus (CENŠOS) un neļauju viņai speciāli uz galvas sev neko mest. Ja ir gulta, tad gultā viņa ierāpsies, bet staigās pa to stāvus, nevis sēdēs, tā bīstami tuvu gultas malām. Vispār nestaigās, drīzāk skries. Jau tagad (mazliet vairāk kā gads) viņa ir apguvusi reālu skriešanu. Bet, protams, pārāk bieži "galvā" skrien ātrāk, kā kājas spēj tikt līdzi. Un viņa nevis skrien, bet mūk. Vannā labāk ir stāvēt kājās un ar skaļiem spiedzieniem krist ūdenī, kā mierīgi spēlēties. Un trepes! Nu, kurš lo...s, kurš!!??, mazs būdams pa trepēm rāpjas četrāpus un lejā ar dibenu pa priekšu!?! Tak pa tiešo, kā lielais, var kāpt. Vēlams nekur neturoties. Protams, ir jau arī piemērs - lielā māsa, no kuras visu šo mācīties. Florence vienkārši tur līdzi. Es, protams, esmu priecīga par to, ka man ir tik aktīvs un laimīgs bērns. Bet stāsts ir par ko citu. Par bailēm. 

Florence ir pilnīgi cits kalums un ar viņu manas spējas uz scenārijiem, mūžīgi briesmīgajiem, atgriezās, bet es spēju tās kontrolēt. Likās, ka labi un ka gana veselīgi. Nu, ka esmu stipra, emocionāli spējīga savākties un saprast, ka bērns ir bērns un viņš ir jāuzmana, bet ne pārmērīgi jāierobežo, jo tev ir bail. Un tad tā vasaras f*&*%$ing lauztā kāja un viss, kas ar to un pēc tās. Bāc, tas tevi iemet tādā kā bedrē un tur tu sēdi ar savām bailēm par bērnu. Protams, ka bailes neko nepalīdz, to jau visi saprot. Visi to tev arī pasaka.  Un tu ar tādu mantru galvā tad rāpies no bedres laukā un rīkojies, palīdzi, darbojies un mēģini saglabāt skaidru galvu. Kad puslīdz viss ir labi, tad ļaujies emocijām. Daudz mammas (un ne tikai noteikti) to zina, kā tas ir. Laikam pateicoties tam, ka mums pēc lauztās kājas epopejas uzreiz bija ceļojums, es tajā brīdi savācos, nepakļāvos bailēm un gandrīz turpināju dzīvot it kā nekas nebūtu bijis. Bet tā nebija.

Bet tad, kad pagājis it kā laiks, ne liels, un tu attopies sastrēgumā uz ielas...sēžot atrajā palīdzībā....turot savu bērnu, savu mazāko bērnu rokās! Atkal jaunāko. Aasras tev līst, uz ārstu teicieniem, ka viss jau labi, tas tiešām sīkums un nekas traks, tu īsti noreaģēt nespēj. Nu, tā, kura ārstiem drīz sāk besīt, jo "nu cik ta var bimbāt par tādu sīkumu!". Tu pat biji tādā "blackoutā", ka "frīkoji" un runāji nesakarīgi, kad draudzene tavā vietā zvana ātrajai palīdzībai un arī tikai "drošības pēc". Tu mēģini lielajam bērnam mierīgi teikt, ka viss jau būs labi, bet tevī ir tāda panika, ka liekas nez kas noticis. Nē tu nepsiho, bet sliktākās domas iet caur prātu. Liekas, nē nevis liekas, bet sevi pārliecini ar gaismas ātruma spējām, ka esi sliktākā māte ever (klasiski!), ka nespēj nosargāt bērnu, ka noteikti palaidi garām brīdi, lai to novērstu, ka, ka, ka....Tā diena, tā pecpusdiena norāva tādu stopkrānu manā sakārtotajā (ar lielu darbu sakārtotajā) galvā, ka no bremžu trieciena visa kārtība sabruka. Mazs negadījums (lielāks izbīlis kā viss cits) un bladāc....

Tai pat dienā, tu pārcilā sekundi pa sekundei to nelaimīgo kritiena brīdi, tev liekas, ka jā toč..atradi, telefons vainīgs! Noteikti atkal kautko gribēji apskatīties...tajā brīdi nosolies vairs nelietot čatus, soctīklus, neko...bet patiesībā jau telefons vispār bija citā istabā, tādēļ, pirms braukšanas uz slimnīcu pat nezināju, kur to meklēt. Tu pārcilā vēlreiz to mirkli pa sekundei un jā..toč...vainīga, ka atstāju bērnam kājās zeķes! Slīd! Nu dumā dura, kurš atstāj zeķes kājās, ja sīkais tikai skrien! Kājas īstenībā bija plikas. Varbūt nebiju kādu slapjumu saslaucījusi?!? Bāc, bet, kapēc es vispār ļāvu viņai doties uz to konkrētos istabas stūri? Tak vajadzēja izdomāt, ka tur tas skrejritenis,kas viņai interesēs! 

Kopš sīkas, mazas traumas, kopš dienas, kad dakteri, draugi un ģimene tev teica "bērni tak tā aug, kritīs, mūžigi blakus neizstāvēsi, ir tādi, kuri ir žiperīgāki, bravūrīgāki, uzņēmīgāki pret negadījumiem utt.utjp.", tavs biežākais draugs ir bailes. Bailes, ka atkal nenosargāsi. Ka atkal to mazo, vai to lielo nenosargāsi. Es zinu, zinu, ka tā ir lieta, ar ko, patiesībā, sadzīvo visas mammas. Citas labāk, citas sliktāk.

Sliktāk ir tad, ja bailes robežojas ar veiglu paniku ikreiz, kad bērns paiet trīs soļus pa tālu, vai pats grib apsēsties uz tā lielā krēsla, vai pats grib uzrāpties kautkur, vai pats grib nest, vai pats grib stumt. Pie katra paklupiena, tu pārspīlēti jautrā balsī bērnam saki "viss būs kārtībā", bet iekšēji jau esi "nosirmojusi", izdomājusi, kas slikts tagad būs un ka viss ir atkal totālā pakaļā (atvainojos par izteicienu).

Tu izstāstīt racionāli arī to nevari nevienam, jo tas izklausās nesakarīgi, maigi izsaktoties, (līdzīgi kā raksts) un līdz šim, tu pati esi spītīgi "bārusi" visus, kuri uzreiz nodomā to ļaunāko kā rezultātu, kuri nevar savākties "jo bailes un panika tak nepalīdz neko atrisināt", kuri, galu galā neļauj bērniem līdz galam izbaudīt bezrūpīgo un piedzīvojumu pilno bērnību savu baiļu dēļ.  Un arī uz katru mēģinājumu izstāstīt savu neracionālo paniku, pretī saņem kautko no sērijas "neviens bērns bez zilumiem nav izaudzis". Un ziniet, tas ar vispār nepalīdz. Es varētu atvainoties ik katrai mammai, kurai šo frāzi esmu pateikusi vispirms nepajautājusi, lai izstāsta "nesakarīgo stāstu", kas uz sirds. 

Un tavā pašas galvā visu laiku ir dialogs starp racionālo mammu un baiīgo mammu. Viena saka nekāp tur, kritīsi, otra saka - lai mēģina, tu būsi blakus, lai mēģina. Viena saka, dod, es aiznesīšu zīmuļus pie galda (jo tak var nokrist, uzkrist uz zīmuļiem!), otra saka - lai bērns pats nes, tas tak forši!. Un tad tu vienu dienu stāvi parkā un saproti, ka pašas izdomātas drošības vārdā jaunāko bērnu uz rotaļlaukumu neesi vedusi jau vairākas dienas, jo tak ir tik jauki pabaudīt zelta rudeni pilnīgi līdzenā parkā, pīles tak arī ir laba izklaide! Un tad tu saņemies un aizved meitu atkal šļūkt pa slidkalniņu, kāpt šūpolēs...un beigās tev mugura slapja un kakls stīvs nevis no noguruma, bet no tām stulbajām bailem, ka tik atkal nenokrīt, kaut tik es paspētu laikā noķert. Un ir pazudusi tā vieglā spēlēšanās. Un tad tev žēl tā, ka atkal viss slikti. Tā jāatgust, tā spēja spēlēties viegli.

Neesmu naiva un zinu, ka tas racionālais/emocionālais dialogs jau laikam būs mūžīgi, ja runa ir par bērniem. Ticu, ka man par meitenēm būs bail arī tad, kad viņas pašas, bez vecākiem, apceļos pasauli vai, tuvākā nākotnē, laidīs pa slēpošanas trasēm pašas, bez instruktoriem un tēta blakus. Tik līdz tam jāiemācās baiļoties veselīgi, nebojājot viņām visu prieku. Zinu kā ir, kad par tevi kāds tik ļoti baidās, uztraucas un pārdzīvo, ka tavi paši un tavu tuvāko jautrākie un foršākie piedzīvojumi kļūst par viņa lielākajiem murgiem un tad vairs nav pat prieka ne stāstīt, ne, piemēram, bildes rādīt no piedzīvotā. Tas ir grūti paciešams, būšu tieša. Un, saskatot ko pozitīvu it visā, šoreiz jāsaka, ka laikam ir labi, ka ir kāds no kā pamācīties kā nevar darīt, līdz kam nevar nonākt. Es tāda negribu palikt, tāda, kurai neviens neko nevar stāstīt, jo "tas tikai viņu satrauks". Darba daudz. 

Bērni ir lielākie dzīves skolotāji, bet to jau mēs zinām visi tāpat. 

Lai jums vienmēr ir kāds, kuram izstāstīt par bailēm, lai ir kāds, kurš zina kā istajā brīdi ne tikai rīkoties, bet arī atbalstīt. Man paveicās, ka nebiju viena, kad vajadzēja, ka kāds izsauc palīdzību bērnam, ka kāds paliek ar Grētu, lai sagaidītu mājās tēti un lai lieku reizi noskaitītu mantru "viss būs labi!"  Paldies jums, meičas!