Es esmu sākusi mācīties. Virtuvē pie sienas, blakus bērnu nodarbību un plānu kalendārām, nu ir pielikts arī manu mācību dienu datumi. Skan nopietni. Mazliet jau arī tā ir. Pat ja tā nav universtitāte, kur esmu izvēlējusies studēt. Pat ja tie ir kursi, nē drīzāk "apmācības", ko esmu izvēlējusies. Man tā ir mācīšanās un punkts, lai vai kā to iestādi oficiāli sauc. 

Es ilgi gaidīju šo dienu - pirmo mācību dienu! Pat nopirku nesamērīgi dārgu jaunu pierakstu kladi un vēl nesamērīgāk dārgu pildspalvu. Bet, jā, man gribējās nosvinēt pašai ar sevi savu mazo pirmo septembri. Kapēc ne! Nenožēloju ne kladi, ne pildspalvu, tieši otrādi. Šīs divas lietas nu beidzot esmu nolikusi tā, lai meitenes klāt netiek nepavisam. Ja visur citur (plānotājos, dažādos blociņos) man patiešām nav žēl,ka meitenes (nu jau abas!) atstāj parakstus, tieši otrādi, somā vienmēr ir kāds tāds, kas noder meiteņu laika kavēšanai, kad nepieciešams, tad mana mācību klade šoreiz būs tabu. Tapēc, ka mana un punkts. Grēta jau paspēja vairākas reizes pārjautāt  - tiešām, tiešām, nemaz nevar parakstīt tur iekšā?

Kad faktu, ka vēlos mācīties pateicu vīram (viņam drīzāk to atkārtoju jau n-kuro reizi) un pārējai ģimenei (potenciālajām auklēm), tad reakcija bija pozitīva un man par labu. Drīzāk interese bija par izvēlēto tēmu un kursu, ne par faktu, ka vispār to gribu. 

Mācīties es vēlējos jau sen, bet visu laiku šo vēmi noliku maliņā, jo likās, ka nevarēšu savienot ar visu pārējo (jā, jā, ar to pašu "sēdēšanu mājās" ar bērnu un tad bērniem). Bet zināju, ka kaut kad to izdarīšu. 

Šoruden, manas draudzenes ir liecinieces, es ne reizi vien, pat diezgan bieži pamanījos sarunās iepīt frāzi "jā, viss labi, man tik gribas laiku sev!". Nebija viegls posms, ar vīra daudzajiem komandējumiem, bet nebija jau arī nekas ārkārtējs. Pat ik pa laikam atradu to laiku - aizeju pie manikīra, friziera. It kā laiks bija sev. Bet tu jūti - nu kaut kas tik un tā nav. Aizej uz kādu pasākumu bez bērniem. Skaisti, atpūties, bet atkal, tā īsti nejūties savā ādā. Un tā tu malies, malies un domā....līdz nejauši ieraugi informāciju, par sen iedomāto kursu sākšanos. Bez liekas domāšanas, plānošanas pieraksties. Aizej uz pirmo iepazīšanās nodarbību un ir...bingo! Sapratu!

Es gribēju nevis laiku sev, bet savām smadzenēm! Tas brīdis, kad smadzenes tiešām atslēdzas no mājas dzīves, jo ir jādomā par ko citu, ir tā vērts, tad parādās cits "draivs". Tad saproti, ka smadzenēm vajag jaunus izaicinājumus! 

Nav jau tā, ka "sēžot mājaš ar bērniem" es ieslīgu "pamperu un putru" pasaulē, atstājot sevi otrajā plānā. Nebūt ne. Tāpat, grāmatas turpināju lasīt kā ierasts, arī pašizglītošanās (kā savādāk, lai to nosauc?) pateicoties plašajam internetam, pieejamajai literatūrai bija gandrīz vai ikdiena, tāpat, regulāri atradu, ko darīt, no "bērnkopības" brīvajos brīžos vai paralēli. Diezgan laicīgi atsāku strādāt, darbojos par un ap ēdieniem, bērnu ēdieniem un jā, arī grāmatu. Nu, vienvārdsakot, darbojos tāpat kā citas mammas. Bet tā tik un man tā bija samērā vienveidīga slodze - mana ierastā vide un ierastās tēmas. 

Un patiesībā, gan Instagram, gan Facebook ir pilns ar pierādijumiem, cik ļoti mammām (arī tētiem, protams, un visiem citiem ar) gribas un vajag, lai smadzenēm būtu arī cita veida slodze (kā mājas dzīves slodze), lai būtu jauni, nepierasti un regulāri izaicinājumi. Ne pa velti, tik daudz jauno mammu savu biznesu (mazo vai lielo, nav svarīgi) ir uzsākušas tieši "sēžot mājās" ar bērniem. Katra atrod ko citu. Kāda lasa vidēji 3,7 grāmatas dienā, cita šuj vai ada, kāda zīmē un kāda pievēršas teju vai profesionālam sportam.  

Es aizgāju uz pirmo nodarbību, pirmajām 3 mācību stundām. Pats iesākums, pat nekas vēl sarežģīts, gandrīz vai tikai iepazīšanaš ar jaunajām "kursabiedrenēm" un situāciju. Bet tik un tā! Tas velniņš iekšā dīdās, sākām, mācamies, jā, es gribu tos mājas darbus! Un tu atnācā pēc tam mājās un secini...ka jā, tagad tu jūti, ka tās stundas ir bijušas tev. Un šīs stundas man ļoti patika un es gaidu nākamās. 

Loģiski, ka tāpat kā visas mammas vai cilvēki kopumā, es uztraucos, par to, kā saorganizēšos, vai vienmēr būs, kurš paliek ar meitenēm, vai vienmēr būs spēks un enerģija, bet kopumā es šo pirmo gadu un, ja viss izdosies, tad kopumā visus 3 gadus, ļoti gaidu. Un brīdi, kad esi pielikusi savu mācību datumu plānu pie sienas un iziešanu no mājas apzīmē ar vārdu "skola", tad visiem citiem tas arī ir daudz nopietnāk. Katrā gadījumā, būs foršs piedzīvojums. 

Ja kādu interesē, tad varu pastāstīt, ka es esmu uzsākusi apmācības, lai kaut kad nākotnē kļūtu par PEP mammu. Ja nezini, kas ir PEP mamma (Pirmās emocionālās palīdzības mamma), tad vislabāk to var saprast, paskatoties šeit. Šobrīd es esmu tikai ievadkursa pašā sākumā, tā kā līdz beigām ir tāls ceļš ejams. Un tie kuri saka, ka tā tāpat konforta zona - bērni, vien ir, es saku, ka nav gan. Bērni jā, bet savādāk. Kaut protams, mācību procesā, jau tagad zinu, nāksies pārdomāt, pārcilāt, iztirzāt un izprast savu pašas bērnu audzināšanu un ģimenes dzīves modeli. 

Vienvārdsakot, es esmu uzsākusi mācības. Un domāju, ka ik pa laikam, ja jutīšu, ka ir ko stāstīt, padalīšos ar to, kā man iet.